Ir otrdiena. Viens naktī. No nometnes es atgriezos jau pagājušajā sestdienā, taču tā arī nespēju saņemties sākt rakstīt ilgi gaidīto blogu un atmiņu stāstu. Aizbildinājos ar to, ka man līdz šim nav bijis iedvesmas, taču tad sapratu, ka ne uz ko labāku kā bezmiegu tuvākajā nākotnē tāpat cerēt nevaru. Tad nu metu pie malas visus "varbūt labāk nē", "rīts gudrāks par vakaru" un "nedarīšu taču šodien to, ko varu izdarīt rīt" un nolēmu jums beidzot pastāstīt par to, ko piedzīvoju jūlija sākumā.
Pirms aptuveni diviem mēnešiem es saņēmu zvanu no Elīzas - viņa man pastāstīja par sadraudzības nometni, kurā piedalīties paredzēts sabiedriski aktīviem jauniešiem no Rīgas un Pori pilsētas Somijā, un piedāvāja man kļūt par vienu no nometnes dalībniekiem. Tas izklausījās vilinoši, bet... Vienmēr taču jābūt kādam "bet", vai ne? Tāds nu bija arī šoreiz. Dalība nometnē nozīmētu atteikšanos no darbavietas, kura man, iespējams, pavērtu ceļu uz brīnišķīgām nākotnes iespējām. Neviens normāls cilvēks taču neatteiktos no iespējas strādāt Rīgas Domē, vēl nepabeidzis vidusskolu!
Bet kurš gan teica, ka esmu normāla? Tā nu es pamāju ardievas vasaras darbam un ielēcu starptautiskajā un intriģējošajā piedzīvojumā. Pēc vairāku nedēļu ilgas gaidīšanas un pozitīva satraukuma 4. jūlijs beidzot pienāca, un ap pusdivpadsmitiem no rīta autobusā pie Kongresu nama mūs sagaidīja astoņi mazliet noguruši, bet smaidoši somu jaunieši. Ceļā uz Siguldu nepārstāju domāt par to, vai spēšu iejusties, vai jutīšos komfortabli, visu šo cilvēku priekšā runājot angliski, satraukties par to, vai neesmu mājās kaut ko aizmirsusi, bet jāpiebilst arī tas, ka, piedzīvojot šo milzīgo emociju virpuli, es nepārstāju smaidīt. Es zināju, ka, ieejot pa Siguldas hosteļa durvīm, aizsākšu notikumu un pārsteigumu pilnu nedēļu un, iespējams, vēlāk to dēvēšu par savu labāko 2016. gada vasaras piedzīvojumu.
Iejusties jaunajā un starptautiskajā vidē bija visnotaļ viegli - jau pavisam drīz visi jokojām, dziedājām, dejojām un mocījām viens otru ar aizvien jauniem enerdžaizeriem. Katra diena nāca ar jauniem pārsteigumiem un neparedzamiem notikumiem - nedēļas laikā paspējām ne vien radoši pārstāvēt savu pašpārvaldi un valsti, nobirdināt dažas asaras, jaunajiem somu draugiem atskaņojot neoficiālo valsts himnu "Saule, Pērkons, Daugava", atklāt sevī mākslinieku un apgleznot auduma maisiņus un diskutēt par turpmāko Rīgas un Pori sadarbību un komunikāciju. Mēs paguvām arī izstaigāt Siguldas skaistākos nostūrus un doties uz piedzīvojumu parku "Tarzāns", kurā pārvarējām bailes no augstuma, izejot šķēršļu trases vairākus metrus virs zemes, braucām ar rodeļiem, vērojām vārdiem neaprakstāmu skatu uz pacēlāja, šūpojāmies virvē koku galotnēs un tikām uzšauti ar katapultu divdesmit metru augstumā, jo zinājām - ja to neizdarīsim, tad nožēlosim. Pēdējo nometnes dienu pavadījām Rīgā - somiem bijām sagatavojuši komandu orientēšanās spēli pa pilsētas centru un vecpilsētu. Sacensībās, protams, uzvarēja draudzība, un jau mazliet vēlāk mūs sagaidīja vakariņas, dziesmas un straujas dejas Krastmalas "Lido". Devāmies arī naksnīgā pastaigā pa Rīgas centru un, atgriezušies naktsmītnē, dalījāmies spoku stāstos un baisos piedzīvojumos, neuztraucoties par to, ka naktī varbūt negulēsim.
Nākamajā rītā atvadījāmies un devāmies kur nu kurais - daži uz mājām, daži uz vēl kādu pasākumu, daži atpakaļ uz Somiju. Tobrīd izjutu vienīgi galvassāpes un pašsaprotamu nogurumu - knapi saņēmu visus spēkus, lai uzrāptos divstāvīgajā gultā un līdz galam sakrāmētu mugursomu mājupceļam.
Tagad atskatoties uz nometnē pavadīto nedēļu, es varu vienīgi smaidīt un nepārtraukti runāt - aprakstot vienu notikumu, pēkšņi atceros jau divus citus. Man pietrūkst somu draugu, jo zinu, ka tik drīz viņus nesatikšu, man pietrūkst kompānijas, kura allaž bija apkārt, pietrūkst cilvēku, kuri prata īstajā brīdī sasmīdināt un uzmundrināt, taču visvairāk man pietrūkst rosības. Protams, mājās es atgriezos pārgurusi un domāt spēju vienīgi par miegu, galvā man valdīja bezgalīgs domu un emociju juceklis, taču, dažas dienas pavadījusi mierā un atpūšoties, es nespēju sagaidīt, kad atkal varēšu izkļūt no vienmuļās un garlaicīgās rutīnas un mesties atkal jaunā avantūrā. Rīgas Skolēnu domes biedru lokā ļoti populārs kļuvis teiciens: "Es daru to, ko mīlu, un mīlu to, ko daru. Un es daru to kopā ar cilvēkiem, kurus mīlu." Tieši šo frāzi es pielietotu, ja man būtu dažos vārdos jāapraksta nesen piedzīvotais. Nav svarīgi, vai mēs kādā brīdī piekūstam, nav svarīgi, vai mums perfekti izdodas viss, ko mēģinām panākt - galvenais ir palūkoties apkārt un vienkārši izbaudīt.
